5. bloks Kā klausīties bērnu
Ja bērns žēlojas, dalās ar pārdzīvojumiem, tad slēdzu iekšā 'aktīvo klausīšanos', t.i., es atkārtoju bērna teikto (tiem pašiem vārdiem vai identiskiem pēc jēgas) - aprakstu situāciju (māsa tev nedod lukturīti). Tas skan kā apstiprinošs teikums nevis jautājums, respektīvi bērnam rada sajūtu, ka viņš un situācija tiek pieņemta, tādēļ bērns var justies drošs un turpināt sarunu (dalīties ar notikušo/pārdzīvojumu).
Piemērs ar jautājumu:
Kas noticis? (praktiski var sagaidīt atbildi - 'nekas' )
Kaut kas noticis. (šāds apgalvojums mudina uz situācijas aprakstu/precizēšanu)
Ja seko kāds padoms (pagaidi, kamēr māsa beigs spēlēties/palūdz, lai māsas tev iedod arī paspēlēties) vai kritika (vai tad tev trūkst citu spēlīšu/tev tieši tagad vajag to lukturīti, kad māsa spēlējas), tad saruna noris faktu operēšanas līmenī. Pirmajā piemērā ir pāreja uz emocionālo pārdzīvojumu un tā pieņemšanu, izpratni, ko sarunas laikā noformulēju vārdos (tu jūties apbēdināta, jo arī vēlies spēlēties ar lukturīti), t.i. aprakstu jūtas.
Uzsvars liekams uz intonāciju (lai apgalvojums neskan kā jautājums; ar sapratnes notīm) un pozu (mūsu acis ir vienā līmenī, mana seja, ideālā gadījumā, arī viss ķermenis ir pagriezts pret bērnu), jo šie abi signāli ir pirmie (pirms vārdiem) un spilgtākie, kurus mēs visi diezgan korekti uztveram neatkarīgi no vecuma.
Sarunā uzturu pauzes, ļaujot bērnam apzināt teikto un izrunāt to, kam vēl neatrasti vārdi, un, kas neiet tik ātri un viegli kā pārējais (ja ir kādi dziļi pārdzīvojumi). Aktīvās klausīšanās laikā (kad aprakstu/precizēju situāciju un jūtas), varu kļūdīties, bērns mani palabos un es attiecīgi aprakstīšu situācijas/jūtas atbilstoši tam. Piemērs, kad viena meita gauži raud, turot celīti, otra skatās, izskatās vainīga:
-tevi māsa pagrūda un tu nokriti, ļoti sāp ceļgals.
-nē, es viņu negrūdu
-tu pati nokriti un stipri sasisti celīti
-nē, mēs lecām kopā
-jūs lecāt kopā un tu nokriti un sasities, tev stipri sāpēja
-jā (smaida un pieglaužas)... es lekšu kārtīgāk.
Apgūstot tehniku līdz automātismam, gūstu sekojošu labumu:
1. bērna pārdzīvojums zūd vai mazinās (dalīta bēda);
2. bērns vairāk atklājas, jo šādā vidē ir vēlme dalīties, var atšķetināt vaļā vecus apvainojumus, problēmas;
3. bērns pats mācās meklēt/atrod risinājumu.
Pastarpināti: bērni arī iemācās aktīvi klausīties, apzināt savas jūtas; tas uzlabo kontaktu, izvēdina nesaprašanos (abiem vieglāk izdzīvot problēmsituācijas).
Un tā nav manipulācija, tas ir ceļš kā uzklausīt un saprast, radot uzticamu atmosfēru, sevišķi, ja tā ir nozudēta ikdienas attiecībās.
Vingrinājumi:
Izmantot aktīvo klausīšanos ikdienā, kad bērns griežas ar žēlabām, apvainojumu, dusmām, vilšanos un tml.
