Ребёнок, окружённый критикой — учится обвинять;
Ребёнок, окружённый насмешками — учится быть недоверчивым;
Ребёнок, окружённый враждебностью — учится бороться;
Ребёнок, окружённый злостью — учится причинять боль;
Ребёнок, окружённый непониманием — учится не слышать других;
Ребёнок, окружённый обманом — учится врать;
Ребёнок, окружённый позором — учится чувствовать вину;
Ребёнок, окружённый поддержкой — учится защищать;
Ребёнок, окружённый ожиданием — учится быть терпеливым;
Ребёнок, окружённый похвалами — учится быть уверенным;
Ребёнок, окружённый честностью — учится быть справедливым;
Ребёнок, окружённый безопасностью — учится доверию;
Ребёнок, окружённый одобрением — учится уважать себя;
Ребёнок, окружённый любовью — учится любить и дарить любовь;
Ребёнок, окружённый свободой выбора — учится быть ответственным за свои решения.
Степанов Александр Владимирович
В целом всё верно. Но каждая медаль имеет две стороны."Ребёнок,
окружённый поддержкой – учится защищать" или учится быть совершенно
незащищённым.
"Ребёнок, окружённый ожиданием – учится быть терпеливым" или крайне нетерпимым.
"Ребёнок, окружённый похвалами – учится быть уверенным" или зависимым от похвалы. И это относится ко всем тезисам статьи.
Немецкий врач-психотерапевт Н.Пезешкиан во всех своих работах говорил о том, что везде должен быть баланс.
...больше относится к педагогике, чем к психологии. В психологии всё немного сложнее.
5.bloks/ Gipenreitere Kā saprasties ar bērnu
5. bloks Kā klausīties bērnu
Ja bērns žēlojas, dalās ar pārdzīvojumiem, tad slēdzu iekšā 'aktīvo klausīšanos', t.i., es atkārtoju bērna teikto (tiem pašiem vārdiem vai identiskiem pēc jēgas) - aprakstu situāciju (māsa tev nedod lukturīti). Tas skan kā apstiprinošs teikums nevis jautājums, respektīvi bērnam rada sajūtu, ka viņš un situācija tiek pieņemta, tādēļ bērns var justies drošs un turpināt sarunu (dalīties ar notikušo/pārdzīvojumu).
Piemērs ar jautājumu:
Kas noticis? (praktiski var sagaidīt atbildi - 'nekas' )
Kaut kas noticis. (šāds apgalvojums mudina uz situācijas aprakstu/precizēšanu)
Ja seko kāds padoms (pagaidi, kamēr māsa beigs spēlēties/palūdz, lai māsas tev iedod arī paspēlēties) vai kritika (vai tad tev trūkst citu spēlīšu/tev tieši tagad vajag to lukturīti, kad māsa spēlējas), tad saruna noris faktu operēšanas līmenī. Pirmajā piemērā ir pāreja uz emocionālo pārdzīvojumu un tā pieņemšanu, izpratni, ko sarunas laikā noformulēju vārdos (tu jūties apbēdināta, jo arī vēlies spēlēties ar lukturīti), t.i. aprakstu jūtas.
Uzsvars liekams uz intonāciju (lai apgalvojums neskan kā jautājums; ar sapratnes notīm) un pozu (mūsu acis ir vienā līmenī, mana seja, ideālā gadījumā, arī viss ķermenis ir pagriezts pret bērnu), jo šie abi signāli ir pirmie (pirms vārdiem) un spilgtākie, kurus mēs visi diezgan korekti uztveram neatkarīgi no vecuma.
Sarunā uzturu pauzes, ļaujot bērnam apzināt teikto un izrunāt to, kam vēl neatrasti vārdi, un, kas neiet tik ātri un viegli kā pārējais (ja ir kādi dziļi pārdzīvojumi). Aktīvās klausīšanās laikā (kad aprakstu/precizēju situāciju un jūtas), varu kļūdīties, bērns mani palabos un es attiecīgi aprakstīšu situācijas/jūtas atbilstoši tam. Piemērs, kad viena meita gauži raud, turot celīti, otra skatās, izskatās vainīga:
-tevi māsa pagrūda un tu nokriti, ļoti sāp ceļgals.
-nē, es viņu negrūdu
-tu pati nokriti un stipri sasisti celīti
-nē, mēs lecām kopā
-jūs lecāt kopā un tu nokriti un sasities, tev stipri sāpēja
-jā (smaida un pieglaužas)... es lekšu kārtīgāk.
Apgūstot tehniku līdz automātismam, gūstu sekojošu labumu:
1. bērna pārdzīvojums zūd vai mazinās (dalīta bēda);
2. bērns vairāk atklājas, jo šādā vidē ir vēlme dalīties, var atšķetināt vaļā vecus apvainojumus, problēmas;
3. bērns pats mācās meklēt/atrod risinājumu.
Pastarpināti: bērni arī iemācās aktīvi klausīties, apzināt savas jūtas; tas uzlabo kontaktu, izvēdina nesaprašanos (abiem vieglāk izdzīvot problēmsituācijas).
Un tā nav manipulācija, tas ir ceļš kā uzklausīt un saprast, radot uzticamu atmosfēru, sevišķi, ja tā ir nozudēta ikdienas attiecībās.
Vingrinājumi:
Izmantot aktīvo klausīšanos ikdienā, kad bērns griežas ar žēlabām, apvainojumu, dusmām, vilšanos un tml.
Ja bērns žēlojas, dalās ar pārdzīvojumiem, tad slēdzu iekšā 'aktīvo klausīšanos', t.i., es atkārtoju bērna teikto (tiem pašiem vārdiem vai identiskiem pēc jēgas) - aprakstu situāciju (māsa tev nedod lukturīti). Tas skan kā apstiprinošs teikums nevis jautājums, respektīvi bērnam rada sajūtu, ka viņš un situācija tiek pieņemta, tādēļ bērns var justies drošs un turpināt sarunu (dalīties ar notikušo/pārdzīvojumu).
Piemērs ar jautājumu:
Kas noticis? (praktiski var sagaidīt atbildi - 'nekas' )
Kaut kas noticis. (šāds apgalvojums mudina uz situācijas aprakstu/precizēšanu)
Ja seko kāds padoms (pagaidi, kamēr māsa beigs spēlēties/palūdz, lai māsas tev iedod arī paspēlēties) vai kritika (vai tad tev trūkst citu spēlīšu/tev tieši tagad vajag to lukturīti, kad māsa spēlējas), tad saruna noris faktu operēšanas līmenī. Pirmajā piemērā ir pāreja uz emocionālo pārdzīvojumu un tā pieņemšanu, izpratni, ko sarunas laikā noformulēju vārdos (tu jūties apbēdināta, jo arī vēlies spēlēties ar lukturīti), t.i. aprakstu jūtas.
Uzsvars liekams uz intonāciju (lai apgalvojums neskan kā jautājums; ar sapratnes notīm) un pozu (mūsu acis ir vienā līmenī, mana seja, ideālā gadījumā, arī viss ķermenis ir pagriezts pret bērnu), jo šie abi signāli ir pirmie (pirms vārdiem) un spilgtākie, kurus mēs visi diezgan korekti uztveram neatkarīgi no vecuma.
Sarunā uzturu pauzes, ļaujot bērnam apzināt teikto un izrunāt to, kam vēl neatrasti vārdi, un, kas neiet tik ātri un viegli kā pārējais (ja ir kādi dziļi pārdzīvojumi). Aktīvās klausīšanās laikā (kad aprakstu/precizēju situāciju un jūtas), varu kļūdīties, bērns mani palabos un es attiecīgi aprakstīšu situācijas/jūtas atbilstoši tam. Piemērs, kad viena meita gauži raud, turot celīti, otra skatās, izskatās vainīga:
-tevi māsa pagrūda un tu nokriti, ļoti sāp ceļgals.
-nē, es viņu negrūdu
-tu pati nokriti un stipri sasisti celīti
-nē, mēs lecām kopā
-jūs lecāt kopā un tu nokriti un sasities, tev stipri sāpēja
-jā (smaida un pieglaužas)... es lekšu kārtīgāk.
Apgūstot tehniku līdz automātismam, gūstu sekojošu labumu:
1. bērna pārdzīvojums zūd vai mazinās (dalīta bēda);
2. bērns vairāk atklājas, jo šādā vidē ir vēlme dalīties, var atšķetināt vaļā vecus apvainojumus, problēmas;
3. bērns pats mācās meklēt/atrod risinājumu.
Pastarpināti: bērni arī iemācās aktīvi klausīties, apzināt savas jūtas; tas uzlabo kontaktu, izvēdina nesaprašanos (abiem vieglāk izdzīvot problēmsituācijas).
Un tā nav manipulācija, tas ir ceļš kā uzklausīt un saprast, radot uzticamu atmosfēru, sevišķi, ja tā ir nozudēta ikdienas attiecībās.
Vingrinājumi:
Izmantot aktīvo klausīšanos ikdienā, kad bērns griežas ar žēlabām, apvainojumu, dusmām, vilšanos un tml.
Несколько слов о нравственном развитии.
http://www.sadon.ru/details/publications/block_ud2
Юлия Давыдова
Каждый родитель мечтает о здоровом и умном ребёнке. Но это не всё о
чём должны беспокоиться родители. Такие качества как справедливость,
честность, нравственность играют огромную роль в жизни личности, часто –
судьбообразующую. А знаете ли Вы, что моральные суждения и
нравственность, как и мышление, память, речь, подвержены развитию?
Учёные, занимающиеся этой проблемой, пришли к выводу, что только на
начальных стадиях развитие нравственности тесно связано с биологическим
возрастом ребёнка, позднее, приблизительно с подросткового возраста
личный опыт играет более важную роль в достижении высоких уровней
нравственности. Юлия Давыдова
Для начала отметим, какими именно путями развиваются моральные суждения и нравственность детей. Возрастные границы хоть и установлены приблизительно, тем не менее, очень важны, чтобы взрослые могли скорректировать свои ожидания относительно поведения и оценок своих детей. Невозможно требовать от них то, до чего они не доросли физически, интеллектуально и нравственно.
4.bloks /Gipenreitere Kā saprasties ar bērnu
4.bloks Bet ja nevēlas?
Ja bērns nevēlas veikt darbiņus, ko spēj veikt viens pats (sakārtot savu istabu, saklāt gultu), meklēju iemeslu:
1. varbūt tomēr vēl pagaidām ir grūti pašam sevi noorganizēt, lai paveikt konkrēto darbiņu;
2. varbūt vienkārši vēlas saņemt morālu atbalstu/līdzdalību klātbūtnes veidā;
3. varbūt ir kāds negatīvs pārdzīvojums (pašam vai attiecībās ar pieaugušo);
4. pārāk 'skrienu bērnam pa priekšu', gribot viņam vairāk dot nekā viņš pats vēlas saņemt.
Var palīdzēt:
1. labvēlīgs tonis, kad lūdzu, ko veikt (t.i. bez valdonīgiem norādījumiem, kritikas),
2. vienlīdzības pozīcija (nevis ar pārākuma piegaršu, 'es ta jau protu'),
3. ārējie stimuli (pēc Vigotska; shēmas, zīmējumi, saraksts), kas palīdzētu 'saorganizēties', būtu kā atgādinājums (piemēram, bildītes istabā uz sienas - zobu birste, gulta sasegta, mājas drēbes un brokastis, kas norāda secību, kas būtu jādara pamostoties).
Šaubīgu labumu dod apbalvošanas sistēma (bērns par paveikto saņem naudu vai kādu citu labumu - saldumus, izpriecas...), starp citu skolas sistēma (izmācījies - dabū labas sekmes). Tas noniecina radošo pusi (darboties ar entuizasmu) un pāriet peļņas pozīcijā (daru, lai saņemtu kādu labumu). Bet ja runa iet par lietām, kuras vēlos ieaudzināt, tad vērtīgāk būtu atklāt intereses un ar to līdzdalību integrēt citus darbiņus (patīk būt par princesi, tad priekšzīmīgi jātīra zobi, lai spīdētu, glīti jāsaklāj gulta...).
Svarīgi ir ne vien pārstāt veikt darbiņus bērna vietā, bet arī nodot atbildību par viņa rīcību/bezdarbību (protams, ja tas neapdraud bērna vai kāda cita dzīvību vai veselību). Tiktāl jāļauj gūt negatīva pieredze, kas ļauj mācīties no personīgām kļūdām (neuzvilka mājas drēbes un ar krāsām sasmērēja pidžamu, naktī nāksies gulēt bez tās, jo slapju (mazgātu) nevar vilkt mugurā).
Vingrinājumi:
1. Jāizvēlas kāds viens darbiņš, ko bērns nelabprāt veic viens pats un padarīt kopā, ja situācija uzlabojas, pēc tā paša principa ķerties pie nākošā darbiņa...
2. Apdomāt, vai ir iespējams savu klātbūtni nomainīt uz kādu ārējo stimulu, kopīgi apspriesties, lai bērnam tas tiešām derētu.
3. Izveidot uz lapas 2 kolonnas, kur 1. ir saraksts ar darbiem, ko bērns veic pats, otrā - ko, veic ar vecāka līdzdalību, apspriesties kopā, kas no otrās kolonnas darbiņiem varētu pāriet uz pirmo.
Ja bērns nevēlas veikt darbiņus, ko spēj veikt viens pats (sakārtot savu istabu, saklāt gultu), meklēju iemeslu:
1. varbūt tomēr vēl pagaidām ir grūti pašam sevi noorganizēt, lai paveikt konkrēto darbiņu;
2. varbūt vienkārši vēlas saņemt morālu atbalstu/līdzdalību klātbūtnes veidā;
3. varbūt ir kāds negatīvs pārdzīvojums (pašam vai attiecībās ar pieaugušo);
4. pārāk 'skrienu bērnam pa priekšu', gribot viņam vairāk dot nekā viņš pats vēlas saņemt.
Var palīdzēt:
1. labvēlīgs tonis, kad lūdzu, ko veikt (t.i. bez valdonīgiem norādījumiem, kritikas),
2. vienlīdzības pozīcija (nevis ar pārākuma piegaršu, 'es ta jau protu'),
3. ārējie stimuli (pēc Vigotska; shēmas, zīmējumi, saraksts), kas palīdzētu 'saorganizēties', būtu kā atgādinājums (piemēram, bildītes istabā uz sienas - zobu birste, gulta sasegta, mājas drēbes un brokastis, kas norāda secību, kas būtu jādara pamostoties).
Šaubīgu labumu dod apbalvošanas sistēma (bērns par paveikto saņem naudu vai kādu citu labumu - saldumus, izpriecas...), starp citu skolas sistēma (izmācījies - dabū labas sekmes). Tas noniecina radošo pusi (darboties ar entuizasmu) un pāriet peļņas pozīcijā (daru, lai saņemtu kādu labumu). Bet ja runa iet par lietām, kuras vēlos ieaudzināt, tad vērtīgāk būtu atklāt intereses un ar to līdzdalību integrēt citus darbiņus (patīk būt par princesi, tad priekšzīmīgi jātīra zobi, lai spīdētu, glīti jāsaklāj gulta...).
Svarīgi ir ne vien pārstāt veikt darbiņus bērna vietā, bet arī nodot atbildību par viņa rīcību/bezdarbību (protams, ja tas neapdraud bērna vai kāda cita dzīvību vai veselību). Tiktāl jāļauj gūt negatīva pieredze, kas ļauj mācīties no personīgām kļūdām (neuzvilka mājas drēbes un ar krāsām sasmērēja pidžamu, naktī nāksies gulēt bez tās, jo slapju (mazgātu) nevar vilkt mugurā).
Vingrinājumi:
1. Jāizvēlas kāds viens darbiņš, ko bērns nelabprāt veic viens pats un padarīt kopā, ja situācija uzlabojas, pēc tā paša principa ķerties pie nākošā darbiņa...
2. Apdomāt, vai ir iespējams savu klātbūtni nomainīt uz kādu ārējo stimulu, kopīgi apspriesties, lai bērnam tas tiešām derētu.
3. Izveidot uz lapas 2 kolonnas, kur 1. ir saraksts ar darbiem, ko bērns veic pats, otrā - ko, veic ar vecāka līdzdalību, apspriesties kopā, kas no otrās kolonnas darbiņiem varētu pāriet uz pirmo.
Kā korekti reaģēt uz bērna rīcību, kura vecākus neapmierina?
Ivars Āboltiņš, NLP treneris
http://www.nlpcentrs.lv/lv/publikacijas/view/41
http://www.nlpcentrs.lv/lv/publikacijas/view/41
Piemērs no dzīves:
Dzīvoklī remonts. Vecāki pārnes dažādas mantas no vienas istabas uz otru, un arī viņu trīsgadīgais puisēns vēlas palīdzēt. Paņēmis šķīvjus viņš centīgi tos nes. Tā kā bērns steidzas iepriecināt vecākus, viņa gaita ir pārāk ātra, bet šķīvju svars samērā liels. Kādā brīdī bērna kāja aizķeras aiz instrumentu kastes malas, viņš sagrīļojas un vairāki no nestajiem traukiem nokrīt uz grīdas un ar šķindoņu saplīst.
Kā jūs reaģētu līdzīgā situācijā?
Kāds varbūt sāktu vainot bērnu, skaļi paustu neapmierinātību un parādītos tādi pārmetumi kā “Kāpēc tev vispār vajadzēja nest traukus? Nezināji, ka tie ir trausli? Kurš tev prasīja palīdzēt?”.
Kāds varbūt samierinoši teiktu “Trauki plīst uz laimi! Nākamreiz gan nenes tik daudz!” un ikreiz, kad bērns nākotnē nesīs traukus, var tikt piemetināts “Nepaklūpi! Nesadauzi!”
Dzīvoklī remonts. Vecāki pārnes dažādas mantas no vienas istabas uz otru, un arī viņu trīsgadīgais puisēns vēlas palīdzēt. Paņēmis šķīvjus viņš centīgi tos nes. Tā kā bērns steidzas iepriecināt vecākus, viņa gaita ir pārāk ātra, bet šķīvju svars samērā liels. Kādā brīdī bērna kāja aizķeras aiz instrumentu kastes malas, viņš sagrīļojas un vairāki no nestajiem traukiem nokrīt uz grīdas un ar šķindoņu saplīst.
Kā jūs reaģētu līdzīgā situācijā?
Kāds varbūt sāktu vainot bērnu, skaļi paustu neapmierinātību un parādītos tādi pārmetumi kā “Kāpēc tev vispār vajadzēja nest traukus? Nezināji, ka tie ir trausli? Kurš tev prasīja palīdzēt?”.
Kāds varbūt samierinoši teiktu “Trauki plīst uz laimi! Nākamreiz gan nenes tik daudz!” un ikreiz, kad bērns nākotnē nesīs traukus, var tikt piemetināts “Nepaklūpi! Nesadauzi!”
1.daļa /Faber Kā runāt, lai bērni klausītos...
Фабер А., Мазлиш Е. Как говорить, чтобы дети слушали, и как слушать, чтобы дети говорили
- : М: Эксмо, 2010. - 336 с.
1.daļa Paldzēt bērnam sadzīvot ar jūtām
Pirmkārt, katrs no mums (es un bērns) ir atsevišķs cilvēks ar savām (parasti ne identiskām) jūtām. Neviens no mums nav nedz pareizs, nedz nepareizs, kad jūt to, ko jūt.
T.i., ja bērns saka, ka ir noguris (neilgi pēc dienas miega), tad to nenoliegt un painteresēties: "Tātad tu joprojām jūties noguris, neskatoties uz to, ka nesen esi pamodies?" Tā paužot izpratni un nenoliedzot informāciju, ar ko dalās bērns.
Lai palīdzētu bērnam pašam tikt galā ar savām jūtām:
1. Uzklausīt uzmanīgi.
2. Signalizēt, ka saprotu, klausos (ar vārdiem 'jā', 'hm', 'saprotu'...).
3. Nosaukt bērna jūtas (tu laikam..., izklausās, ka..., man liekas..., kad tā notiek, tas var (apbēdināt)).
4. Parādīt, ka ir saprotamas bērna vēlmes un piepildīt tās fantāzijas līmenī (kā es gribētu būt burve un uzburt mūsu priekšā milzīgu kasti ar gardāko saldējumu!).
Dažreiz, ja kāds saprot, cik ļoti tu kaut ko gribi, tad pieņemt/'izdzīvot' reālo ainu ir manāmi vieglāk.
Tāpēc svarīgāka par vārdiem ir patiesa līdzijušana.
Un turpināt sarunu tādā paša stilā (uztverot un nododot atpakaļ bērna jūtas), nedodot situācijai tūlītēju atrisinājumu. Tā dodot bērnam iespēju pašam rast risinājumu.
38
3.bloks/Gipenreitere Kā saprasties ar bērnu
3.bloks Darām kopā!
Ja bērns sūdzas, ka ar kaut ko netiek galā (lūdz palīdzību atklāti) vai ātri atliek jaunu neapgūtu darbību malā, tad šajā situācijā jācenšas palīdzēt vienmēr. Bet jāpalīdz ar tām lietām, ar kurām pats tiešām netiek galā/kur viņam nepieciešama pieaugušā līdzdalība un kuras viņš ir spējīgs pēc zināma laika apgūt un rezultātā veikt pats. Elementārākais veids ir teikt: "Izdarām to kopā!/Pamēģinām kopā!"
Vigotska tuvākās attīstības zona. Tā ir zona, kurā ietilpst darbiņi, ko bērns spēj veikt patstāvīgi (pats saģērbjas, paēd...) un tā paplašinās, ja kāds bērnam parāda, kā tikt galā ar neapgūtiem darbiņiem (zīmēt ziloni, saklāt gultu, rakstīt burtus...). Kādu laiku tie ir darbiņi, kas tiek veikti kopā, bet līdz ko tie ir apgūti pilnībā, tie aizpilda tā saucamo tuvākās attīstības zonu.
Samaitāt šo mācīšanās procesu var:
1. nepalīdzot bērnam, domājot, ka tā viņš būs patstāvīgāks un tml.;
2. pārāk ilgi mācot/rādot un neuzticot darīt pašam.
Savukārt ja neko 'nemaitāt', bērns attīstās veiksmīgāk, aug pārliecinātāks.
Uzdevumi:
1. Atminēties darbiņu, kas bērnam ne īpaši padevās un piedāvāt to veikt kopā. Ja bērns piekrīt, tad procesa laikā paslavēt/apsveikt par panākumiem/centieniem.
2. Apdomāt citus darbiņus, ko varētu palīdzēt bērnam apgūt. Un piestrādāt pie tiem.
3. Dienas laikā atrast laiku, lai parunāties/paspelēties ar bērnu, saglabājot pozitīvu gaisotni ;)
Ja bērns sūdzas, ka ar kaut ko netiek galā (lūdz palīdzību atklāti) vai ātri atliek jaunu neapgūtu darbību malā, tad šajā situācijā jācenšas palīdzēt vienmēr. Bet jāpalīdz ar tām lietām, ar kurām pats tiešām netiek galā/kur viņam nepieciešama pieaugušā līdzdalība un kuras viņš ir spējīgs pēc zināma laika apgūt un rezultātā veikt pats. Elementārākais veids ir teikt: "Izdarām to kopā!/Pamēģinām kopā!"
Vigotska tuvākās attīstības zona. Tā ir zona, kurā ietilpst darbiņi, ko bērns spēj veikt patstāvīgi (pats saģērbjas, paēd...) un tā paplašinās, ja kāds bērnam parāda, kā tikt galā ar neapgūtiem darbiņiem (zīmēt ziloni, saklāt gultu, rakstīt burtus...). Kādu laiku tie ir darbiņi, kas tiek veikti kopā, bet līdz ko tie ir apgūti pilnībā, tie aizpilda tā saucamo tuvākās attīstības zonu.
Samaitāt šo mācīšanās procesu var:
1. nepalīdzot bērnam, domājot, ka tā viņš būs patstāvīgāks un tml.;
2. pārāk ilgi mācot/rādot un neuzticot darīt pašam.
Savukārt ja neko 'nemaitāt', bērns attīstās veiksmīgāk, aug pārliecinātāks.
Uzdevumi:
1. Atminēties darbiņu, kas bērnam ne īpaši padevās un piedāvāt to veikt kopā. Ja bērns piekrīt, tad procesa laikā paslavēt/apsveikt par panākumiem/centieniem.
2. Apdomāt citus darbiņus, ko varētu palīdzēt bērnam apgūt. Un piestrādāt pie tiem.
3. Dienas laikā atrast laiku, lai parunāties/paspelēties ar bērnu, saglabājot pozitīvu gaisotni ;)
2.bloks/Gipenreitere Kā saprasties ar bērnu
2.bloks Palīdziet uzmanīgi
Kad bērns ko zīmē, līmē, veido, kārto, izgudro... un viņam sistemātiski
izsaka kritiskas piezīmes par to, ka tas nav tāds, ka tā nav pareizi un
tml., tad bērnam zūd interese turpināt un ticība savai varēšanai zūd
līdzi. Piezīmes var izteikt pēc aizrautīgās nodarbes beigām kā nebūt
vēlāk pozitīvā atmosfērā un neaizmirstot paslavēt par to, kas ir
izdevies. Tā nelaupot bērnam iespēju mācīties pašam un gūt prieku no šī
procesa.
Vispār ieguvumi no mācīšanās:
1. zināšanas un jaunas iemaņas;
2. 'mācīties pašam prasmes' pilnveidošanās;
3. emocionālais apekts no māc.procesa: gandarījums/vilšanās, pārliecinātība/nepārliecinātība par sevi;
4. attiecību emocionālais aspekts (ja mācījāmies kopā): apmierinātība/neapmierinātība (attiecības uzlabojas vai pasliktinās).
Parasti orientācija ir uz 1.punktu, bet jāņem vērā arī pārējie, tā saucamais modelis "jāorientējas uz procesu, ne rezultātu".
Neiejaukties bērna darbībā, ja viņš to pats neprasa, neizteikt kritiku par pieļautām kļūdām, tādējādi rādot viņam, ka viss ir kārtībā, viņam viss izdodas. T.i., pārlieku neraustīt par kļūdām, jo mēs paši arī kādreiz dikti un ilgi mācījāmies līdz sanāca.
Uzdevumi:
1. Apdomāt darbiņu sarakstu, ko bērns var veikt patstāvīgi, lai arī ne gluži uz 100% veiksmīgi.
2. Dažus darbiņus no šī saraksta uzticēt bērnam un pie izpildes neizteikt kritiku, bet pēc izpildes vienmēr atrast, par ko paslavēt.
3. No šī procesa izcelt 2-3 rupjākās kļūdas un atrunāt tās pozitīvā gultnē, nepazemojot, bet gan mācot.
Vispār ieguvumi no mācīšanās:
1. zināšanas un jaunas iemaņas;
2. 'mācīties pašam prasmes' pilnveidošanās;
3. emocionālais apekts no māc.procesa: gandarījums/vilšanās, pārliecinātība/nepārliecinātība par sevi;
4. attiecību emocionālais aspekts (ja mācījāmies kopā): apmierinātība/neapmierinātība (attiecības uzlabojas vai pasliktinās).
Parasti orientācija ir uz 1.punktu, bet jāņem vērā arī pārējie, tā saucamais modelis "jāorientējas uz procesu, ne rezultātu".
Neiejaukties bērna darbībā, ja viņš to pats neprasa, neizteikt kritiku par pieļautām kļūdām, tādējādi rādot viņam, ka viss ir kārtībā, viņam viss izdodas. T.i., pārlieku neraustīt par kļūdām, jo mēs paši arī kādreiz dikti un ilgi mācījāmies līdz sanāca.
Uzdevumi:
1. Apdomāt darbiņu sarakstu, ko bērns var veikt patstāvīgi, lai arī ne gluži uz 100% veiksmīgi.
2. Dažus darbiņus no šī saraksta uzticēt bērnam un pie izpildes neizteikt kritiku, bet pēc izpildes vienmēr atrast, par ko paslavēt.
3. No šī procesa izcelt 2-3 rupjākās kļūdas un atrunāt tās pozitīvā gultnē, nepazemojot, bet gan mācot.
1.daļa 1.bloks/Gipenreitere Kā saprasties ar bērnu
Гиппенрейтер, Ю. Б. Общаться с ребенком. Как?
1. DAĻA
SASKARSME AR BĒRNU - mācību stundas
SASKARSME AR BĒRNU - mācību stundas
Materiāls balstās uz personību orientētu pieeju nevis uz autoritāru
audzināšanas stilu, tajā pašā laikā, saglabājot pieaugušā autoritāti un
pozīcijas pieaugušais-bērns.
Katrā blokā ir skarta atsevišķa tēma un sniegti 'mājas uzdevumi', pēc
kuru veiskmīgas izpildes, pāriet
pie nākošā bloka. Tāda sava
veida treningprogramma, kuras laikā pieaugušais var apgūt
jaunas iemaņas saskarsmē ar bērnu.
1. bloks Bezierunu pieņemšana
Bērns jāpieņem tāds, kāds viņš ir, bez vērtējumiem (ko prot, kā izskatās utml.).
Audzināšana nav dresūra (ja vien tas nav autoritārais stils). Lūgumu un
rājienu, visa cita teiktā tonis ir daudz svarīgāks par teikto vārdos.
Toni var iztulkot kā atsevišķu paralēlo valodu, kura arī var signalizēt,
ka mani nemīl, nepieņem, respektīvi - es esmu slikts (bērns saviem
vecākiem); ar toni mēs veidojam bērna attieksmi pret sevi (jutīsies
drošs/nedrošs, varošs/nevarošs...).
Nepatiku/neapmierinātību savu paust tikai par bērna rīcību/darbību nevis par pašu bērnu.
Tāpat var nopelt bērna rīcību, bet ne jūtas, kuras viņš izjūt. Mēs katrs drīkstam justies tā, kā jūtamies.
Sistemātiska/bieža neapmierinātības paušana par bērna rīcību arī var
novest līdz tam, ka bērns jutīsies nenovērtēts/nevarīgs/nevajadzīgs utt.
Uzdevumi:
1. sekot līdzi saviem izteikumiem, iedalot tos pozitīvos (bērns tika
paslavēts) un negatīvos (nosodīts). Jāvēro uz kuru pusi saslejas svaru
kausi. Ja negatīvie momenti ir pārsvarā vai līdzinās 50%, tad
jāpiestrādā, lai pozitīvais dominētu, tādējādi veidojot veiksmīgu
saskarsmi.
2. no rīta un pēc ilgas neredzēšanās satikt savu bērnu tā, kā jūs
satiekat savu labāko draugu/draudzeni - smaidot un visādi citādi paužot
savu prieku
3. minimums 8 reizes apkampt bērnu dienas laikā. Justies pieņemtam, novērtētam, labam - tās ir bērna vajadzības.
4. darba gaitā sekot līdzi jūtām, kas rodas pašiem un bērniem (tas
arī sniegs signālus par to, vai šīs izmaiņas ģimenē ir vajadzīgas un, ko
tās dod)
Abonēt:
Ziņas (Atom)