Фабер А., Мазлиш Е. Как говорить, чтобы дети слушали, и как слушать, чтобы дети говорили
- : М: Эксмо, 2010. - 336 с.
1.daļa Paldzēt bērnam sadzīvot ar jūtām
Pirmkārt, katrs no mums (es un bērns) ir atsevišķs cilvēks ar savām (parasti ne identiskām) jūtām. Neviens no mums nav nedz pareizs, nedz nepareizs, kad jūt to, ko jūt.
T.i., ja bērns saka, ka ir noguris (neilgi pēc dienas miega), tad to nenoliegt un painteresēties: "Tātad tu joprojām jūties noguris, neskatoties uz to, ka nesen esi pamodies?" Tā paužot izpratni un nenoliedzot informāciju, ar ko dalās bērns.
Lai palīdzētu bērnam pašam tikt galā ar savām jūtām:
1. Uzklausīt uzmanīgi.
2. Signalizēt, ka saprotu, klausos (ar vārdiem 'jā', 'hm', 'saprotu'...).
3. Nosaukt bērna jūtas (tu laikam..., izklausās, ka..., man liekas..., kad tā notiek, tas var (apbēdināt)).
4. Parādīt, ka ir saprotamas bērna vēlmes un piepildīt tās fantāzijas līmenī (kā es gribētu būt burve un uzburt mūsu priekšā milzīgu kasti ar gardāko saldējumu!).
Dažreiz, ja kāds saprot, cik ļoti tu kaut ko gribi, tad pieņemt/'izdzīvot' reālo ainu ir manāmi vieglāk.
Tāpēc svarīgāka par vārdiem ir patiesa līdzijušana.
Un turpināt sarunu tādā paša stilā (uztverot un nododot atpakaļ bērna jūtas), nedodot situācijai tūlītēju atrisinājumu. Tā dodot bērnam iespēju pašam rast risinājumu.
38
