1.daļa /Faber Kā runāt, lai bērni klausītos...

Фабер А., Мазлиш Е. Как говорить, чтобы дети слушали, и как слушать, чтобы дети говорили
- : М: Эксмо, 2010. - 336 с.

1.daļa Paldzēt bērnam sadzīvot ar jūtām

Pirmkārt, katrs no mums (es un bērns) ir atsevišķs cilvēks ar savām (parasti ne identiskām) jūtām. Neviens no mums nav nedz pareizs, nedz nepareizs, kad jūt to, ko jūt.
T.i., ja bērns saka, ka ir noguris (neilgi pēc dienas miega), tad to nenoliegt un painteresēties: "Tātad tu joprojām jūties noguris, neskatoties uz to, ka nesen esi pamodies?" Tā paužot izpratni un nenoliedzot informāciju, ar ko dalās bērns.

Lai palīdzētu bērnam pašam tikt galā ar savām jūtām:
1. Uzklausīt uzmanīgi.
2. Signalizēt, ka saprotu, klausos (ar vārdiem 'jā', 'hm', 'saprotu'...).
3. Nosaukt bērna jūtas (tu laikam..., izklausās, ka..., man liekas..., kad tā notiek, tas var (apbēdināt)).
4. Parādīt, ka ir saprotamas bērna vēlmes un piepildīt tās fantāzijas līmenī (kā es gribētu būt burve un uzburt mūsu priekšā milzīgu kasti ar gardāko saldējumu!).

Dažreiz, ja kāds saprot, cik ļoti tu kaut ko gribi, tad pieņemt/'izdzīvot' reālo ainu ir manāmi vieglāk.
Tāpēc svarīgāka par vārdiem ir patiesa līdzijušana.
Un turpināt sarunu tādā paša stilā (uztverot un nododot atpakaļ bērna jūtas), nedodot situācijai tūlītēju atrisinājumu. Tā dodot bērnam iespēju pašam rast risinājumu.
38

3.bloks/Gipenreitere Kā saprasties ar bērnu

3.bloks Darām kopā!
Ja bērns sūdzas, ka ar kaut ko netiek galā (lūdz palīdzību atklāti) vai ātri atliek jaunu neapgūtu darbību malā, tad šajā situācijā jācenšas palīdzēt vienmēr. Bet jāpalīdz ar tām lietām, ar kurām pats tiešām netiek galā/kur viņam nepieciešama pieaugušā līdzdalība un kuras viņš ir spējīgs pēc zināma laika apgūt un rezultātā veikt pats. Elementārākais veids ir teikt: "Izdarām to kopā!/Pamēģinām kopā!"

Vigotska tuvākās attīstības zona. Tā ir zona, kurā ietilpst darbiņi, ko bērns spēj veikt patstāvīgi (pats saģērbjas, paēd...) un tā paplašinās, ja kāds bērnam parāda, kā tikt galā ar neapgūtiem darbiņiem (zīmēt ziloni, saklāt gultu, rakstīt burtus...). Kādu laiku tie ir darbiņi, kas tiek veikti kopā, bet līdz ko tie ir apgūti pilnībā, tie aizpilda tā saucamo tuvākās attīstības zonu.

Samaitāt šo mācīšanās procesu var:
1. nepalīdzot bērnam, domājot, ka tā viņš būs patstāvīgāks un tml.;
2. pārāk ilgi mācot/rādot un neuzticot darīt pašam.
Savukārt ja neko 'nemaitāt', bērns attīstās veiksmīgāk, aug pārliecinātāks.

Uzdevumi:
1. Atminēties darbiņu, kas bērnam ne īpaši padevās un piedāvāt to veikt kopā. Ja bērns piekrīt, tad procesa laikā paslavēt/apsveikt par panākumiem/centieniem.
2. Apdomāt citus darbiņus, ko varētu palīdzēt bērnam apgūt. Un piestrādāt pie tiem.
3. Dienas laikā atrast laiku, lai parunāties/paspelēties ar bērnu, saglabājot pozitīvu gaisotni ;)

2.bloks/Gipenreitere Kā saprasties ar bērnu

2.bloks Palīdziet uzmanīgi

Kad bērns ko zīmē, līmē, veido, kārto, izgudro... un viņam sistemātiski izsaka kritiskas piezīmes par to, ka tas nav tāds, ka tā nav pareizi un tml., tad bērnam zūd interese turpināt un ticība savai varēšanai zūd līdzi. Piezīmes var izteikt pēc aizrautīgās nodarbes beigām kā nebūt vēlāk pozitīvā atmosfērā un neaizmirstot paslavēt par to, kas ir izdevies. Tā nelaupot bērnam iespēju mācīties pašam un gūt prieku no šī procesa.
Vispār ieguvumi no mācīšanās:
1. zināšanas un jaunas iemaņas;
2. 'mācīties pašam prasmes' pilnveidošanās;
3. emocionālais apekts no māc.procesa: gandarījums/vilšanās, pārliecinātība/nepārliecinātība par sevi;
4. attiecību emocionālais aspekts (ja mācījāmies kopā): apmierinātība/neapmierinātība (attiecības uzlabojas vai pasliktinās).
Parasti orientācija ir uz 1.punktu, bet jāņem vērā arī pārējie, tā saucamais modelis "jāorientējas uz procesu, ne rezultātu".
Neiejaukties bērna darbībā, ja viņš to pats neprasa, neizteikt kritiku par pieļautām kļūdām, tādējādi rādot viņam, ka viss ir kārtībā, viņam viss izdodas. T.i., pārlieku neraustīt par kļūdām, jo mēs paši arī kādreiz dikti un ilgi mācījāmies līdz sanāca.
Uzdevumi:
1. Apdomāt darbiņu sarakstu, ko bērns var veikt patstāvīgi, lai arī ne gluži uz 100% veiksmīgi.
2. Dažus darbiņus no šī saraksta uzticēt bērnam un pie izpildes neizteikt kritiku, bet pēc izpildes vienmēr atrast, par ko paslavēt.
3. No šī procesa izcelt 2-3 rupjākās kļūdas un atrunāt tās pozitīvā gultnē, nepazemojot, bet gan mācot.

1.daļa 1.bloks/Gipenreitere Kā saprasties ar bērnu

Гиппенрейтер, Ю. Б. Общаться с ребенком. Как? 

– 3-е изд., испр. и доп. – М. : "ЧеРо", 2004. – 240 с. : ил.

1. DAĻA
SASKARSME AR BĒRNU - mācību stundas

Materiāls balstās uz personību orientētu pieeju nevis uz autoritāru audzināšanas stilu, tajā pašā laikā, saglabājot pieaugušā autoritāti un pozīcijas pieaugušais-bērns.

Katrā blokā ir skarta atsevišķa tēma un sniegti 'mājas uzdevumi', pēc kuru veiskmīgas izpildes, pāriet pie nākošā bloka. Tāda sava veida treningprogramma, kuras laikā pieaugušais var apgūt jaunas iemaņas saskarsmē ar bērnu.

1. bloks Bezierunu pieņemšana

Bērns jāpieņem tāds, kāds viņš ir, bez vērtējumiem (ko prot, kā izskatās utml.). 

Audzināšana nav dresūra (ja vien tas nav autoritārais stils). Lūgumu un rājienu, visa cita teiktā tonis ir daudz svarīgāks par teikto vārdos. Toni var iztulkot kā atsevišķu paralēlo valodu, kura arī var signalizēt, ka mani nemīl, nepieņem, respektīvi - es esmu slikts (bērns saviem vecākiem); ar toni mēs veidojam bērna attieksmi pret sevi (jutīsies drošs/nedrošs, varošs/nevarošs...).

Nepatiku/neapmierinātību savu paust tikai par bērna rīcību/darbību nevis par pašu bērnu.

Tāpat var nopelt bērna rīcību, bet ne jūtas, kuras viņš izjūt. Mēs katrs drīkstam justies tā, kā jūtamies. 

Sistemātiska/bieža neapmierinātības paušana par bērna rīcību arī var novest līdz tam, ka bērns jutīsies nenovērtēts/nevarīgs/nevajadzīgs utt.

Uzdevumi:

1. sekot līdzi saviem izteikumiem, iedalot tos pozitīvos (bērns tika paslavēts) un negatīvos (nosodīts). Jāvēro uz kuru pusi saslejas svaru kausi. Ja negatīvie momenti ir pārsvarā vai līdzinās 50%, tad jāpiestrādā, lai pozitīvais dominētu, tādējādi veidojot veiksmīgu saskarsmi.

2. no rīta un pēc ilgas neredzēšanās satikt savu bērnu tā, kā jūs satiekat savu labāko draugu/draudzeni - smaidot un visādi citādi paužot savu prieku

3. minimums 8 reizes apkampt bērnu dienas laikā. Justies pieņemtam, novērtētam, labam - tās ir bērna vajadzības.

4. darba gaitā sekot līdzi jūtām, kas rodas pašiem un bērniem (tas arī sniegs signālus par to, vai šīs izmaiņas ģimenē ir vajadzīgas un, ko tās dod)